Kad mirst jauni cilvēki...

SievieteMelnaa      Tragjiski ir, kad mirst beerni. Par to sexiigumu nevietaa.

tiritomba      ... mēs esam mirstīgi. visi. un ne jau fakts ir tas, kurš nosaka, kā pret to attiekties, bet mūsu pašu personīgās domas, sajūtas un emocijas. fakts ir sauss.
kad biju pavisam maza, mana kaimiņu tantīte nomira ... un tad es domāju, - nu kā tas ir, kad nomirst ... tad taču cilvēku ielike kastē, un viņš nevar pakustēties, viņš vairs nevar paelpot ... bet tad atkal domāju, - bet jau nu viņš tur vienkāŗsi guļ ilgā, ilgā miegā un mierīgi elpo, un redz skaistus sapņus, un viņam negribas ēst, nemaz, nemaz negribas neko, jo viņš redz skaistus sapņus ...
lūk, un kaut kā no tā brīža man palikusi tā sajūta par tiem sapņiem - kad cilvēks nomirst, tad nomirst ja tikai čaula, bet dvēsele skatās krāsainus sapņus ... man tā ir mierīgāk pārdzīvot personīgi to cilvēku nāvi, kas man nav vienaldzīgi.
viss atkarīgs no attieksmes pret notikumu. es neļauju iegrimt pesimis`mā, paskumstu, bet neļauju ietekmēt šādiem notikumiem savu dzīvi.

MarieAntoinette      vot šeit es gan pilnīgi piekrītu lapsai...
mēs nezinām kas notiek aizgājēja galvā, dvēselē un ķermenī.. un raudam par to, cik mums būs grūti bez viņa.. ka cilvēks mūs vairs nepriecēs, nedāvinās dāvanas vai neceps pankūkas.. mēs raudam par sevi.
man uz rokām 23 gadu vecumā nomira draudzene. viņas bērēs mēs smaidījām par to, cik skaista, tīra un patiesa bija viņas dzīve.

Just_      MarieAntoinette - ja jau nezinām, tad kāpēc nepieļaut arī otru iespēju - aizgājējs ir nobijies, cieš lielas mokas, negrib aiziet, ir izmisis utt.? Kāpēc tik vienpusīgi? Šāda attieksme - viņam jau noteikti ir labi, un tāpēc man arī nedrīkst būt slikti, jo citādi vēl, diespas, parādīšu, ka esmu egoists - drīzāk liecina par vienaldzību.

MarieAntoinette      Just_ ar Tu Lieldienas svini? ziemassvētkus svini? nju tad pieļauju, ka esi kristietis/-te.. nju tad paņem bībeli zobos un palasi, kas tur sarakstīts...
mana doma ir tāda.. ka pamatā Latvijā ir kristieši (gan Romas Katoļu baznīca, gan ortodoksālā).. njuu.. līdz ar to par basņu par paradīzi man nevajadzētu stāstīt un kristiešiem tai vajadzētu būt pašsaprotamai lietai.. to tak bižā baznīca ar saviem tēviem priekšgalā oi oi cik ilgi jau klārē...
lai vai kā... neviens no turienes nav atgriezies.. acīmredzot nemaz tik slikti tur nav (atvainojos par melno humoriņu).. un mēs varam tikai kafijas biezumos zīlēt kas tur ir.. un mainīt diez vai kaut ko varam.. tā kā... mēs raudam par sevi. piedod, ka es neraudu bērēs. tu to sauc par vienaldzību. es to saucu par cieņu pret aizgājēju un pateicību viņam par izdarīto un sasniegto dzīves laikā.

ECO      ..mana pārliecība ir, ka katrs, kas esam nākuši šajā pasaulē - vēlamies ko paveikt...
..man šķiet ka vieglāk ir ja aizejot ir ši paveiktā darba sajūta .....

..dažs to paveic īsā laikā, citam vajadzīgs viss mūžs.....kā kuram.....

veesmina      skumīgāk ir ja tuvs jauns cilvēks aiziet.

Edg      Cilvēki mirst katru dienu un tas ir normāli. Neviens nav mūžīgs, ja nu vienīgi paveic Napoleona vai Čingishana cienīgus darbus. Tad gan grāmatās dikti pieminēs. Ir protams traģiski kad mirst gados jauni, bet tas ir kā uz to skatās. Ja no viedokļa ko cilvēks varētu paveikt savas dzīves laikā, tad protams ir zaudējuma sajūta. Bet ja no Darvinonkuļa viedokļa, tad nekas traģisks. Dabīgā atlase. Šodien brīnāmies ka cilvēki sirgst ar aizvien komplicētākām kaitēm. Bet principā te ir tikai viens, cilvēks ir iemācījies apmānīt dabu, tāpēc arī smagās iedzimtās kaites un dažādas gēnu mutācijas sastopās arvien biežāk. Ja ļautu aiiet kā daba to prasa, tad ari iedzimtas kaites automāitski atkristu, jo netiktu nodotas tālāk nakamjām paaudzēm. Un nav jau jābūt redzami slimam ar kautko. Bet ja bērnam no abiem vecākiem kopā sakrīt kāds nelabvēlīgs gēnu pāris, tad ari itkā pilnīgi normāliem vecākiem gadās bēdustāsts bērna izskatā :(((
P.S. šeit netiek apskatīts vēl visādi citi nāvesiemesli, ķipa katastrofas smagas infekcijas slimības utt. Ja godīgi mēs katrs padomāsim, vai vismaz daļai no mums dažādu iemeslu dēļ jau nebūtu jābūt aizsaulē? Man pašam ir bijusi laime divreiz izvairīties no pakļūsnas zem riteņiem un agrā bērbībā dakteri mani izvilka no meningīta skavām. Es cilvēu aiziešanu nu jau uztveru pavisam mierīgi. Tas notiks ar katru no mums.

Sircc    1 Man iepatikās, ka te, beidzot, pat ohuisti runā personīgi. Man, vispār, patīk, kad cilvēks runā personīgi - tikai paša pieredze jau ir tā, kas liek noticēt "ziņai".
Pasaule runā ar mums, ik brīdi, ik lietā tā mums atsaucas un stāsta. Man prieks, ka vismaz šeit esat uzrunāti, no apātijas kurluma laukā.
Ko pasaule gribēja pateikt Mērfijas gadījumā, ko barbarosas, ko nozīmē šīs NE DABĪGĀS nāves ap mums?
Lūk, mana pieredze: 8-gadīgajā skolā jau no pirmām klasēm bija tikai 4 vienaudži, ar kuriem "normāli" kontaktēju (pārējie - "kā visi", sabiedrība, ar savu sabiedrisko "iekļaušanos", sarīvēšanos u.t.t., u.t.jpr.) 1 - Ieva Roze - kādreiz slavena dzejniece (mēdzu norakstīt no viņas algebrā :) ) - jauna izdarījusi pašnāvību. 2. - Ieviņš Kaspars - gudrs reālists, ārkārtīgi talantīgs ekonomists, viens no 2 Fondu biržas dibinātājiem - nesen nosists Siguldas policijas iecirknī (cik zinu, uz savu galvu bija iepircis Ventspils uzņēmumu akcijas, kur tās palika - nezinu) 3. Ēriks Rodke - no padomjlaikā labi pazīstamasmākslinieku ģimenes, ļoti talantīgs, taču nepaguva izpausties, citādi arī viņa vārdu jūs labi zinātu - nositās jauns, lēkājot pa Vecrīgas jumtiem.
Kad savelkam šo reālās dzīves statistiku - vai nepaliek baisi - uz ko, neatlaidīgi, virzās pasaule, liekot "Dievam labākos paņemt"? Jūs - pasaule. Jūsu apātija un bezatbildīgā rīvēšanās pa hierarhijām, tā arī nekļūstot pieaugušiem (patstāvīgiem).
Jūs taču esat cilvēki un jūsu ir daudz - KĀ LEMSIET - TĀ - KAUT AR RĪTDIENU - BŪS !

veseliigsun      dzīve ir īsa
drīz tā var zust
burvīgo mīlu
katrs grib just...

tāpēc aizdomājieties tauta, kā tērējat Jums atvēlēto laiku ;)

hiperaktiivaa    1 Ap mani ar diezgan jaunie aizgājuši aizsaulē.Zīdainis,20g-māsa,30g-māsasvīrs,16g-draudzene,tad vēl pajauni tēvs un krustēvs.
Tas ir ļoti skumji un sāpīgi.
Mani tas ir ļoti pārvērtis-vairāk novērtēju sev apkārtējos.Nebaidos pateikt ka man viņi mīļi un svarīgi.Kā arī esmu palikusi izpalīdzīgāka un jūtīgāka uz apkārtējām lietām.

Otija2      Pagājušā gada Ziemassvētkos mana māsiņa vairs īsti nevarēja ieēst - domāja, no svētkiem pārēdusies... pēc 3.5 mēnešiem, skaistā pavasara dienā mēs no viņas atvadījāmies... Un pēdējie vārdie, ko viņa teica , būdama pie pilnas saprašanas - māsiņ, kāpēc tu raudi? Es taču izveseļošos... Un tādēļ nedrīkst teikt - kāds mirst, kāds dzimst... katra, jebkura kādam cilvēkam tuva cilvēka nāve ir sāpīga , nelaikā un negaidīta.... Un lai arī kāds kristietis mēs visi nebūtu,mēs arī mirstot no Dieva gaidam brīnumu un izveseļošanaos - pat pēdēj``a elpas vilcienā....

ivetinna10      Pirms gada nomira man vīrs, arī jauns, dažas dienas pirms savas 35. dzimšanas dienas. Varbūt,ja tuvs cilvēks ir smagi slims,tuviniekiem vismaz ir cerība un iespēja padarīt skaistākus pēdējos dzīves mirkļus u.tml. Paši arī morāli tam sagatavojas un pieņem tādu faktu,lai gan,protams, neatmet cerību. Bet,ja tas notiek pēkšņi - šoks!!! Iepriekšējā dienā ar vīru biju uz USG, biju gaidībās ap 20 nedēļu. Viņš bija ļoti laimīgs,kad uzzināja gaidāmā mazuļa dzimumu. Vakarā pagatavoja svētku vakariņas. Viss bija lieliski. Nekas neliecināja,ka nākamā diena būs nelaimīgāka diena manā dzīvē. No rīta vīrs aizgāja uzdarbu.Pustdienlaikā atnāca īsziņa, lai sagaidu ar pustdienām. Un tā arī nesagaidīju...Kā es jutos un kā pārdzīvoju neaprakstīšu. Tikai uzrakstīšu to,ka esmu daudz ko pārdomājusi. Protams,ka aizskar sirsniņu,kad padzirdu,ka nomirsts mazulis jau punčukā,vai dažus mēnešus jauns mazulis, 6-gadīgs bērns, vai 18-gadīgs jauneklis,vai 80-gadīga tantiņa. Tas ir ļoti sapīgi. Diemžēl mēs tur neko nevaram mainīt. Tāda tā dzīve ir.

liguchi      Arī es esmu piedzīvojusi to,kā aiziet bojā mana māsīca. Viņa bija dzīvespriecīga,visu mīlēta, bija tikai 18 gadu...Nomira Vecgada vakarā, nu jau pagājuši gadi,bet mana tante un onkulis joprojām nevar priecīgi šos svētkus svinēt...
Pagājušā gada Jāņos gāja bojā manas māsas 19 gadīgā klasesbiedrene...
Ir tādi dziesmas vārdi- "Ir tikai beigas vēl vienai dziesmai,bet piedziedājums pārāk īss..."

tejkarote      Nu gan Jums tēmas, varbūt beidzam pirmdienu ar tādām bēdīgām sarunām uzsākt!!

Katra nelaime mums palicējiem ko iemāca....saprast apkārtējos labāk, izprast sevi un visu kas mums dzīvo līdzās :)
Jauku visiem šo dienu, lai sniegs apsedz visas skumjas :)

love_me      Mana mamma nomira 30 gadu vecumā, pēc vairāku gadu ilgas un smagas slimības. Sajūtas? Viena vienīga sajūta - netaisnība.

Melniite      Dzīves skarbā patiesība!!! Labāk, lai nomirst cilvēks, nekā paliek nevarīgs uz gultas un tad tie kas palikuši bezspēcībā katru dienu vēro savu tuvinieku :)

kritejs      Un ja mirts veci vai neskumi tad tas ir normāli?

valkira      kad mirst veci, tad tas ir dabiski. tā tam ir jābūt, ko tur skumt? jāpriecājas, ka cilvēks garu mūžu nodzīvojis un daudz dzīvē piedzīvojis.

Adamsone      Daži veci cilvēki piedzīvo nožēlojami maz ko. Bet tas tā. Domāju, ka vairums cilvēku, kas apzinās, ka mirst, negrib mirt un baidās no nāves, neatkarīgi no tā, ko saka, ja vispār ko saka. Dvēselei ir bail atgriezties pie Radītāja, cilvēkam ir bail par savu galīgumu un to, ka nekad, nekad vairs... un kāpēc lai mēs neraudātu par to.....

riks "seksīga" šādā kontekstā varbūt skan dīvaini, bet starp seksu un nāvi ir sakarības. nu, ja jauns cilvēks aiziet - obidno kaut kā. nākamās atbildes