Vince
8
Labvakar!
Es nesmu nekāds eksperts, tomēr uz šādu jautājumu atbildēšu ar savām sajutām un zināšanām.
Ja mēs pieņemam, ka nekur nepazūdam,pārdzimstam utt. tad saprotam, ka nekur neviens nav pazudis, aizgājis utt. Vienkārši ir nomiris cilvēka ķermenis, bet ne dvēsele.
Iedomājieties, ka šis cilvēks ir - tāpat visu redz tikai no augšas :)
veiksmi!
2020-01-25 22:11
Pereira Paldies par atbildi. 2020-01-25 22:13
anis
5
Vienkārši dzīvot! Reizēm pieminēt ar labu domu,bet neļauties sērām pārņemt saprātu.
Ar laiku vis bālē-kā ne tik labās atmiņas,tā arī labās. Līdz palikušas vieglas labās un jaukie, nozīmīgie brīži...
2020-01-25 22:15
Pereira Paldies Jums par atbildēm un par atbalstu... 2020-01-25 22:18
Maybex
4
Ar labām domām. Iedegt sveci biežāk. Atcerēties labo, kas bijis. Turēt gaišu piemiņu, turpināt kopā iesāktās letas, ja iespējams. Un dzīvot tālāk.
Laiks sāpes padara mazāk asas.
2020-01-25 22:21
Pereira Paldies,Tev! 2020-01-25 22:22
Pereira Ko darīt tad,ja tā ir mana..Pareizāk sakot Mūsu mamma!! 2020-01-25 22:25
Peleks 3 atceries tik labo par viņu, i priecājies, ka cilvēks ticis pāri visām ciešanām, kas atstātas mums mirstīgajiem. Atceries un jutīsis, ka viņš(a) nekur nav pazudis(usi) bet ir kopā ar tevīm. 2020-01-25 22:25
izabella 8 tas ir grūti. jo tuvāks un mīļāks cilvēks aiziet, jo grūtāk ar to samierināties. Laiks dziedē.. tie ir tikai vārdi, laiks iet, bet sāp tāpat. Man palīdz darbs, kas nodarbina prātu, man tuvie cilvēki, kas cenšas būt kopā ar mani, nejauši atrasti draugi, ar kuriem sarunājoties domas aizvirzās citur... jo mazāk esmu vienatnē ar savām domām un atmiņām, jo vieglāk... diezgan haotiski sanāca, bet ceru, ka doma saprotama. 2020-01-25 22:26
Pereira Paldies,Tev.Ar mani ir kas līdzīgs.Darbs un vēlreiz darbs . 2020-01-25 22:31
riebekle
5
Laiks īsti nedziedē, man šķiet. Mazliet pieklusina, drusku aizdzīst, bet īsti ne līdz galam.
Nodarbini sevi, kusties, skrien, staigā, lasi grāmatas, ej cilvēkos. Un atlaid to cilvēku. Pieņem situāciju un samierinies.
2020-01-25 22:36
Pereira 1 Es Tev tiešām piekrītu...Laiks neko nedziedē.....Mēs ticam,ka aizmirsīsim. 2020-01-25 22:41
sandra111
4
3
nesaprotu,,,labi zinam ,ka VISI esam mirstigi!!!
kapec nedzivot ta ,lai nebutu nekadas nozelas,skumju???
atrodiet tacu laiku savejiem!!!
esmu dusmiga par sim temam,atvaino.
2020-01-25 23:05
Drole 6 Nevelc atpakalj, ljauj, lai iet. Sevis zheeloshana jaapievalda, nevis jaavelk garumaa. Uzmaniiba jaavelta paliceejiem. 2020-01-25 23:11
Leonija 1 1 Veselīgs cinisms vajadzīgs. Nežēlot ne sevi, ne citus par daudz: 2020-01-25 23:14
Osits9 1 1 Mes visi mirsim un neviens tam sagatavots un ari nebus...tada ir ta fucking dzive 2020-01-25 23:14
Pillerina
4
Katram savs ceļš un veids.
Baigi sāp un atgādina, bet ar laiku norims. Ikdienas darbi jāturpina, sevi jānodarbina.
Izturību!
2020-01-25 23:15
klaidone
5
Tā ir dzīves likumība, ka vecākiem jāaiziet un bērniem viņus jāpavada. Erī šajā situācijā var atrast labo, par ko būt pateicīgam. šāda attieksme man vienmēr palīdzējusi tikt pāri likteņa triecieniem. Manam vīram bija 35 ,kad viņš aizgāja bojā. Viņa mātei vajadzēja pavadīt dēlu...Tas ir traģiskāk.
Vecāki ir jāatlaiž. Jādzīvo tālāk tā, kā viņi mācījuši, jāatceras labais un jāpateicas par laiku, kas bija dots. Jāapzinās dzimtas saknes,jāstāsta bērniem un mazbērniem. Un jānodzīvo katra diena no rīta līdz vakaram. Jaunā diena nāks ar jaunu spēku.
2020-01-25 23:28
Leonija 1 1 Atlaist-tāda vienkāŗši ir lietu kārtība. Vai savākt-viens no diviem. 20 gadus ar bisi dežūrēt pie mīļotā vīrieša podjezda toč nav izeja. 2020-01-25 23:29
BlackBetty 1 5 Dzīvajiem ir jadzīvo tālāk! Mirušajiem ir jaļauj iet. Runā, ka dvēselei ir grūti, ja tuvinieki dikti noraudājušies utt. Pasakies par visu labo un piedod, ja ko ne tā darījusi un ļauj dvēselītei mierīgi dzīvoties tai saulē. Tas, ka vislaik noraudājusies būsi utt, tas neatstš labu iespaidu uz veselību. Tā teikt, nevajag iet līdzi - ir jadzīvo tālāk! 2020-01-25 23:31
Gretta Pamatīgi izraudāties, lai asaras aizskalo bēdas. nākamās atbildes
Atbildes 1 līdz 20 (kopā 43) | nākamās >> |