No kāda vecuma saglabājušās atmiņas?

kvarts      Tolaik vēl skaitīt nemācēju, bet varētu būt ap 3 gadiem, atmiņas neskaidras, bet ar maizes abru izdomāju dīkī braukt.... 2022-09-09 21:44

elsa    1 2 gados aina bd jaungada pasākumā. 2022-09-10 00:46

Ajisata      Nepilna gada vecumā tiku mēness skarta...tētis mani nesa uz pleciem pāri Aiviekstes upei pa laipu...nakts melnuma debesīs spīdēja milzīgs pilnmēness....jutu kā zem tēta soļiem šupojās laipa...kā noburta skatījos uz milzīgo mēnesi...tas visu laiku gāja soli priekšā tēta soļiem. 2022-09-10 08:54

DanaL      Domājams, ka no 3- 4 gadu vecuma, kad vēl dzīvojām citā mājā. Lielākie puikas spēlēja kariņu, manu brāli veda ar paceltām rokām "uz nošaušanu". Es metos viņu glābt, teikdama, ka mamma sauc pusdienās. Pēc tam vēl no viņa dabūju pa mizu un nesapratu kāpēc. 2022-09-10 11:02

Gabrieela      Kā epizodes - no nepilna gada. Apzinātas no 1,5 gada. 2022-09-10 15:30

Relita    2 Man bija 2 gadi....mans lielais brālis (8 gadi) gribēja iet laukā, lai ar sētas puikām uzspēlētu futbolu pagalmā, bet es biju atstāta viņam pieskatīšanai.....viņš man jautāja - vai es gribu uz skapja augšas pasēdēt? Protams, ka gribu, uzsēdināja, un pats aizgāja spēlet futbolu....man patika, bija ļoti augstu, nekustējos....un tad durvīs parādījās vecmamma, ar ļoti lielām acīm un pārbiedētu seju.... 2022-09-10 16:06

LaskovijMerzavec  1 2 Apskaužamas atmiņa te daudziem!!!

- ņemtot vērā, ka piemēram, viens no maniem paziņām, pat nevarēja atcerēties ka ir jau pirms pāris mēnešiem kniebies ar vienu dāmīti. Tad atcerētos, kā tina pamperos... nu, nju... 2022-09-10 16:51

DanaL  2   Visādi brīnumi, protams notiek., bet atcerēties kā nesa ārā no dzemdību nama, piedodiet, apšaubāmi.
Biju ļoti pārsteigta, kad radu bērni reica, ka gandrīz neatceras omīti, kas viņus audzināja līdz 7-8 gadu vecumam, tikai pāris epizodes.
Mans dēls tikpat kā neatceras tēvu, kuru pēdējo reizi redzēja savos 1.klases ziemsvētkos.
Tēva brālis tikpat kā neko neatceras no savas bērnības Sibīrijas trimdā 4-9 vecumā, tikai kaimiņu puikas vārdu, un kā vectēvs viņus sagaidījis atpakaļ.
Uzdevu šo jautājumu arī saviem mājiniekiem. Mamma, kura joprojām var noskaitīt gandrīz vai visu Jevgeņiju Oņeginu, skaidri atceras piedzīvoto zemestrīci, un viņai tad esot bijuši 5 gadi un varbūt vēl dažas epizodes no aptuveni tā paša perioda.
Vēl viens rada gabals atceras, ka bērnudārza eglītē tēlojis vilku, gadi 3 - 4. 2022-09-10 17:17

Maskava13      Atceros kă mana măsa mani baroja ar baltmaizi un ievārījumu!!Biju bebis tad!!Cik mēneši bija to gan neatcreos!!Bet Māsu,baltmaizi un ievārījumu atceros! 2022-09-10 20:35

dabasmiilis    1 Dana, nekā apšaubāma... Ja jau puncī var atšķirt skaņas un sajūtas, izdzīvojot tās caur māti, tajā brīdī esat viens vesels.
Pirmajos dzīves gados bērni nav ar informāciju piebāzti - tādēļ viņiem ir daudz papildus spēju- jūtīgāki - piemēram, redz pasauli tādu kāda tā ir, redz būtnes no paralēlās pasaules, spēj ar tām sarunāties, uztver pasauli savādāk, bet ar gadiem cilvēks zaudē šīs spējas, jo sāk pieslīpēties šai pasaulei uz dzīvi. Un tad viss liekais tiek atmests, lai būtu vairāk vietas šīs dzīves zināšanām un vajadzībām.
Esmu pat ar mazuļiem telepātiski sarunājies, sākumā pašam tirpas pār muguru pārskrēja, jo neticēju, ka tas notiek pa īstam, vienīgi nevar ilgi pļāpāt - mazulim nav tik daudz enerģijas un izkliedēta koncentrācija. Tā ir dīvaina sajūta, kad ar tevi runā zīdainis, kurš pat runāt neprot, un tu viņu saproti.

Vēl vairāk, cilvēki atceras ne tikai tik agras atmiņas, bet pat iepriekšējās dzīves, kad piepeši bērns runā par lietām, kas vecākus šausmina. Pēkšņi nez no kurienes prot svešvalodu, kuru nav mācījies, runā nepārtraukti par konkrētu valsti, pilsētu un māju, un apraksta visu dzīvi un apkārtni, turienes cilvēkus un paražas sīkumos, vēlāk izrādās, ka viņš tur iepriekšējā dzīvē ir dzīvojis. Vienkārši ne visiem tā informācija nobloķējas, atdzimstot jaunā ķermenī.

Bērnībā pievērsu uzmanību, kurš lasa filmām tekstu, pat pēc balss spēju atšķirt, zināju filmās visu varoņu vārdus - bet tagad pat tādām lietām nepievēršu uzmanību, jo vienalga, kas tur runā, ka tik labi ierunāts, kāda starpība kā sauc tos filmu varoņus, ka tik filma laba. Vienkārši nepiebāžu galvu ar tādiem nesvarīgiem sīkumiem, vairāk koncentrējos uz aktieru prasmēm un scenārija paredzēšu, kas notiks nākamajā ainā un kā notikumi risināsies, un visbiežāk esmu to jau paredzējis - tādā ziņā garlaicīgi - neinteresanti.

Mēs katrs esam individuāli atšķirīgi, katrs ar savām spējām un iespējām. Pat atmiņu veidi ir dažādi, vienam attīstīti i 2022-09-10 20:52

dabasmiilis  1 1 ...vienam attīstīti ir vieni, citam citi.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Atmi%C5%86a

Iespējams tie, kas prot pagātni atmest un koncentrēties tikai uz rītdienu, tie iespējams arī pazaudē lielu daļu pagātnes atmiņu. Bieži vien, lai saglabātu atmiņas, par tām ir šad tad jāatceras - jāatgādina sev par konkrētajiem mirkļiem, citādi tās pazūd nebūtībā. Esmu viens no tiem, kas pagātni neatlaiž, jo tā ir mūsu sastāvdaļa, tā mūs padarīja tādus, kādi patreiz esam. Es bieži pagātni pārcilāju, lai kaut ko saprastu vai iztulkotu, vai no tās ko iemācītos, tādēļ tā filmiņa neizdzēšas. Par bērnību ļoti spilgti visu atceros, man daudz grūtāk ir atcerēties, ko pirms pāris minūtēm esmu teicis vai izdarījis.
Īslaicīgā atmiņa pieklibo, jo esi kā pārbāzts dators, kurš var nedaudz vilkties, kārties, gļukot. Daudz zinu, bet kad vajag atbildi uz konkrētu jautājumu, tajā brīdī tikai saprotu, ka atbilde ir manī, ka to zinu, bet nenāk laukā - tas ir apmēram tas pats, kad meklēt vienu sīku failiņu starp triljoniem failu - tam vajag laiku. Bieži vien var paiet nedēļa vai ilgāks laiks, un atbilde atnāk-uzpeld pat par to konkrēto jautājumu vairs sen nedomājot, tad tik vien varu sev pateikt, ka es tak zināju, ka to zinu!

Man piemēram ļoti attīstītas ir taustes, smaržas, garšas atmiņas. Emocionālā atmiņa. Ļoti daudz koncentrējos uz sajūtām un emocijām, tā es spēju uztvert pasauli, spilgti atcerēties konkrētus notikumus vai cilvēkus, vietas, jo es tos spilgti izdzīvoju. Citam tā var būt redzes vai dzirdes atmiņa, vienreiz izlasa vai noklausās dzejoli, un jau prot to no galvas, bet es pat nespēju atcerēties trīs vārdus izlasītus no iepriekšējās lapaspuses, kā pāršķiru lapu, tie vārdi jau no atmiņas pazuduši. Man ilgtermiņa atmiņa vairāk dominē.

Intravertajiem arī lielākas izredzes atcerēties, jo viņi to visu daudz rūpīgāk apstrādā, pievēršot uzmanību sīkumiem, biežāk pārcilā prātā. Vien vārd sakot, daudz domā un analizē. No šejienes arī cēlie 2022-09-10 20:53

baalzams  1 1 Esmu noguldīta uz dīvāna. (To dīvānu es atpazīšu stipri vēlāk, skatoties melnbaltās fotogrāfijas ar robotām maliņām vecāku albumā). Es nejūtos labi, jo esmu atstāta viena man neierastā vidē. Sāku raudāt, un tūlīt mani paceļ un paņem rokās. Tajās es jūtos drošībā, jo es tās pazīstu. Pilnībā nomierinos tikai pielikta pie siltas krūts, un drīz vien aizmiegu.
Mamma patiesi brīnījās, kad es to viņai reiz pastāstīju. 2022-09-10 23:19

hiacintee    1 tiem, kas netic! mana kolēģīte ar zināmām bažām, bet stāstīja par savu meitu. neatceros, kas bija par iemeslu mātes un meitas sarunai, bet sīkā, 3gadi, teica, ka mammas puncī viņa esot spēlējusies ar saviem roku un kāju pirkstiem. tā kā ir tomēr iespējams. 2022-09-11 04:10

dabasmiilis  1 2 ...No šejienes arī cēlies "tie klusie ūdeņi tie dziļākie".

Tā kā viss nav tik vienkārši, kā sākumā var šķist, mēs visi esam mistiskas būtnes un ļoti atšķirīgi savā starpā, ar savām stiprajām un vājajām pusēm, katram savas spējas un atšķirības zīmes. Cits redz, sajūt to, ko citi neredz, bet cits var arī neredzēt to, kas pašam acu priekšā. 2022-09-11 04:34

sigita      Mazo bērnību īpaši neatceros. Drīzāk no bērnudārza ainiņām ko atceros. Viens puisis ar gaišiem matie man rāva somiņu no rokām arā :D Pēc tam izrādījās klasesbiedrs. 2022-09-11 12:58

AivarsN      No iepriekšējām dzīvēm itkā neko neatceros, taču ļoti daudz esmu redzējis sapņus, kur apkārtne ne no šīs pasaules, nereāla arhitektūra, bet man tur viss pazīstams, jūtos kā mājās. Daudz reižu sapņos esmu nogalināts ar visdažādākajiem šaujam un duramieročiem, krītot no augstām klintīm. Bet pats aizraujošākais ir lidošana. To nu gan es nekādi nespēju izskaidrot, bet sākot no agras bērnības, līdz pat šai dienai, es sapņos lidoju, visdažādākajos veidos. Gan palecoties, gan lecot no kādas augstākas vietas, gan lēni paceļoties no zemes un tad arvien augstāk un ātrāk. Tas ir tik aizraujoši, spilgti un reāli, ka atceros pat labāk par notikumiem nomodā. Astrālā ceļošana tā nav. Tikai vienu reizi tīri nejauši aplūkoju savu māju no augšas. Tad nobijos, atkritu atpakaļ ķermenī un vairs neesmu to pat mēģinājis. Vai vēl kādam ir pieredze ar lidojumiem sapņos? 2022-09-11 17:03

dabasmiilis    2 Saprotu par ko runā.
Man ar to lidošanu bija tā, ka jau ticēju, ka tas notiek realitātē, un ka varu lidot un pacelties no zemes, kad vien vēlos - tie bija tik spilgti un atmiņā paliekoši. Visbiežāk tie lidojumi notika kaut kur pa auto maģistrālēm, un laukos pa vienu taku - tas bija tik reālistiski, ka vienreiz reāli esot uz tās takas, mēģināju sakoncentrēties un cerēju, ka pacelšos, bet nav tā viegluma, smagums velk pie zemes un nekas nesanāk, bija tāda vilšanās... Un tikai tad apjēdzu, ka tā lidošana līdz šim nenotika ar fizisko ķermeni - es iztulkoju, ka varbūt dvēsele šādi lidinās pa man svarīgiem maršrutiem, vai varbūt apziņa teleportējas. Varbūt pieslēdzos kādam kopējam informācijas laukam, vai varbūt vieta, kur fizikas likumi ir daudz savādāki, nekā pie mums uz zemes.
Pārsvarā stāvi miera pozā un ar domu spēku regulē lidojumu, viegla pacelšanās - tāda levitēšana, pārsvarā tie lidojumi bija 1-2 metrus virs zemes, ja priekšā kāds šķērslis, tikai tad pacēlos daudz augstāk, tā pārsvarā metru virs zemes.

Pēdējos gados laikam vairs nav bijusi īsti tā lidošana, ja nu vienīgi ārkārtīgi reti. Agrāk bija trauksmains laiks - dzīve bruka, slikti gulēju, trausls miegs bija, nervi uzvilkti, nervozitāte - tad es visu laiku biju tādā kā transa stāvoklī. Bet tagad regulāri labi guļu, tad mazāk izjūtu visas šīs lietas, tagad vairāk dominē romantiskie sapņi.

Es to esmu pamanījis, ja jūtos slikti, tad tās spējas, jūtība ieslēdzas, ja neesi gulējis, vai temperatūra augsta, tad tādā kā transā ieeju, tad var arī ar vaļā acīm ceļot un visādas neizskaidrojamas lietas redzēt, atveras bloķētie kanāli.

Divreiz, kad bija augsta temperatūra, spēju redzēt savu auru, tas bija kaut kas pasakains, pulsējošs dzeltens, nevarēju acis atraut, skatos uz sevi, viss ar dzeltenu apvīts, sajutos kā fantastikas filmā, skudriņas pār muguru sāka skriet, jutos tik viegli un patīkami tajā mirklī - dzīvs, [tāds kā bezsvara stāvoklis un viss notiek 2022-09-11 20:58

dabasmiilis    3 [tāds kā bezsvara stāvoklis un viss notiek palēninājumā], ka negribēju, lai tas beidzās. Uz ielas sievietēm esmu redzējis zaļganas un zilganas auras.
Nākamajā reizē ar temperatūru redzēju kosmosu, bet visas zvaigznes spilgti dzeltenas, stāvēju ar pēdējiem spēkiem, un tad pēkšņi viss atdzīvojās acu priekšā, atkal tā viegluma sajūta, un viss tik dzīvs, tu saplūsti ar to.
Pēc piedzīvotā, sāku saprast, ka tiem, kam bija klīniskā nāve, ka tā ir taisnība, kad viņi redz gaismu koridora galā. Tad arī to sajūtu cilvēki apraksta, kā vieglumu, pacilātību un mieru, kad negribas atgriezties šajā dzīvē.
-Kad jūties labi, tad tas kanāls tā kā izslēdzas un nevari sazināties, pieslēgties, iespējams tādēļ arī daudzi ar šīm lietām nesaskaras. Varbūt citas smadzeņu daļas sāk strādāt, vai apgabali[hipotalāms vai hipofīze], kas atbild par citām funkcijām, kaut vai to pašu telepātiju.

-Arī par galināšanu sapņos varu pastāstīt... Vienīgi nevis mani galina, bet visi tie murgi beidzas brīdī, kad pāridarītājus daudzveidīgi noslepkavoju, filmu režisori varētu pasmelties no manis idejas. ;)
Tos murgus varēja apturēt tikai ar slepkavošanu, savādāk no tiem iziet nevarēja, es tikai vēlāk sapratu to nozīmi.
Tas sakrita ar reālo pasauli, ir tāda lieta, kad jūtos labi, tad man neviens ceļā nestājas, viņi jūt manu iekšējo spēku, bet kad jūtos draņķīgi vai ļoti vājš, tad ir cilvēki, kas kā tādas sūda mušas, enerģētiskie vampīri uzreiz ir klāt un gatavi tevi piebeigt, presingot, neļaut tev elpot, neļaut atgūties, cenšas tavu stāvokli vēl pasliktināt, lai tikai no tās bedres, kurā esi iekritis, netiec laukā.
Es jau kopš bērnības to pamanīju, mani neaiztiek, kad jūtos labi, uzbrūk tikai, kad jūtos ievainots un vājāks, kad prasās miera un klusuma, kad gribās nolīst no visiem un atjaunoties. Man uzbrūk tikai sliktajās dienās.

Tie sapņi bija atbildes, norādes, kā ar to problēmu tikt galā, vienkārši ir jādod agresīvi pretī - jāpārņem kontrole ar j 2022-09-11 21:00

AivarsN      Laikam ne velti Felde padomāja ka esam viens un tas pats cilvēks. Arī šajā jomā mums daudz līdzību.
Tomēr negribas ticēt, ka tā lidošana vienmēr ir astrālie ceļojumi, jeb dvēseles iziešana no fiziskā ķermeņa. Pēdējo tādu sapni redzēju vēl pirms pāris dienām. Ar veselību viss kārtībā, ja nu vienīgi biju ļoti noguris, jo traku projektu viens pats esmu apņēmies. Šajā gadsimtā nav gadījies nopietni saaukstēties, lai būtu augsta temperatūra. Sapnī es un vēl divi cilvēki peldējām. Bija gandrīz tumšs, laikam vēls vakars. Tad man ienāca prātā doma, kā jau parasti, pacelties gaisā, ārā no tā tumšā ūdens, vēl paceļot līdzi arī tos divus. Taču lai kā pūlējos, man tas neizdevās. Tad pie sevis nodomāju, ka jāmeklē cits risinājums, bez palīgierīcēm nekas nesanāks. Interesanti, ko tas varētu nozīmēt? Tos divus cilvēkus tumsā nevarēju atpazīt, iespējams ka sievietes. Kāpēc divas? Vai tam būtu saistība ar tām divām mājiņām, kuras pārmaiņus pēdējā laikā, viens pats cenšos pabeigt uzbūvēt?
Cīnos jau vienmēr, sev par pārsteigumu, pat ļoti profesionāli. Taču ne jau vienmēr sekmīgi.
Ļoti savādi, ka sapņi, kuriem itkā nav nekā kopīga ar realitāti, atmiņā saglabājas daudz spilgtāk, nekā ikdienas notikumi. Kaut cik noturīgi atmiņā iespiežas vienīgi tie notikumi, kad dzīvība briesmās, vai vide un nodarbošanās, kura daudzas reizes atkārtojas. 2022-09-11 22:58

dabasmiilis      Es jau saku, ka kaut kas par radnieciskām dvēselēm vai līdzīgu pasaules uztveri, nolasīšanu! 2022-09-12 03:22