Ticību tempļu apmeklēšana

mairita1971      Saka jau,ka baznīcās par vienu lietu lūdzas uzreiz daudzi,un tad ir iespēja ,ka lūgums ir spēcīgāks.Es pēc vīra nāves raudāju vienīgi baznīcā.Bļāvu balsī.Pat nezinu,kas pēkšņi notika.Apkārt mierīgi cilvēki.Kāds kungs pat pasniedza svecīti. 2025-03-12 22:34

InaraMaija      Mairita71Es Dievam īsti neticu un arī kopīgām lūgšanām, kad mans vīrs bija slims, gājām ar bērniem pa visām baznīcām dedzinājām svētas sveces, lūdzamies
pie zemes krizdami, bet Dievs tā ar ne uzklausīja, vīrs nomira.. 2025-03-13 06:56

mairita1971      Mani tomēr baznīca nomierina.Varbūt,savā naivumā,ticu,ka katrā cilvēkā labais ir vairāk.Un ticības grāmatas neko sliktu nemāca,tikai daudzi sludinātāji kalpo kādam citam spēkam. 2025-03-13 21:27

Muktiana      InaraMaija, domā, ka ar lūgšanām tik viegli apstādināt nāvi? Tas ir kā ātrvilcienu apstādināt, izlecot īsu brīdi pirms sliedēm (ja lūdz tad, kad jau pēdējā stundiņa klāt). Apstādināt varētu svēta cilvēka lūgšana un arī ne vienmēr. Var arī apstādināt grupas lūgšana, bet arī ne vienmēr. Arī viena cilvēka lūgšana, bet tad tai ir jābūt īpašai lūgšanai- "īpašai sarunai ar Dievu". Bet lielākoties diez vai...Tam ir 2 iemesli. Pirmkārt, pati programma, kuru tik viegli nevar izmainīt (kādu vieglāk, kādu grūtāk, jo tā saistīta ar citām programmām). Otrkārt, kāds labums tiek iegūts, ja izpilda Tavu vēlmi? Apmaiņā pret to kaut ko vajag saņemt, kādu izmaiņu apziņā,dzīvesveida izmaiņu. Dievs, var teikt, nav ieinteresēts "apdāvināt materiāli", ja neredz potenciālu, ka cilvēks grib izmainīties garīgi. Par lūgšanu neizpildi galīgi nav vērts uztraukties. Bet, ja nekad neredz izpildi, tad jau tas, protams, var mazināt ticību. Manuprāt, Dievs grib no mums disciplīnu un labus darbus, un Dieva apziņu. Un nav ieinteresēts ļaut baudīt dzīvi - iegrimt tumsā, darīt savas mazās lietas un dzīvot bez DIeva. (Interpretācijas var būt, protams, dažādas.) Sāpes un problēmas efektīgi maina cilvēka apziņu. Cilvēks nevar dzīvot bez laimes, tāpēc meklē Dievu. Materiālās pasaules baudas ir kā mākslīgā gaisma naktstauriņam, kas tāpat sadedzina. Kamēr lampa neizdziest, naktstauriņš nemekles īsto gaismas avotu. 2025-03-13 22:39

f12      ceļojot apmeklēju visu reliģiju tempļus baznīcas svētvietas un rituālus. Visā tajā ir cilvēces tiekšanās uz neizzināmā izprašanu, pieņemšanu komplektā ar mākslu ,arhitektūru ,mūziku filosofiju ,komplektā ar varas spēlēm korupciju maucību un šarlatānismu.
Interesanti. Bet līdz esības noslēpumiem šie ceļi tāpat neaizved. 2025-03-14 00:20

dabasmiilis      06:56,
Tie cilvēki ir dīvaini, dodas uz nāves kultu vārtīties pa zemi un prasīt palīdzību! Vispirms painteresējies, kuram dievam prasīji palīdzību, un tikai tad brīnies!

Īstais Radītājs ir katrā no mums, un viņš vienmēr ir ar Tevi, viņš Tevi dzird, atrodi klusāku vietu un aprunājies ar Viņu, nevis vārties pa svešām grīdām! Vēl varēji uz kapsētu aiziet pavārtīties, efekts būtu tāds pats!

Šis gadījums no tās sērijas, ja pacients netic, ka viņu var izārstēt, tad neviens ārsts viņu neizārstēs!
Netic dievam, bet iet lūgt viņam palīdzību! Netic brīnumam, bet uz pasūtījumu gaida brīnumus!
Gandrīz kā spļaut ūdenī, bet pēc tam prasīt padzerties!

Iespējams vīram jau bija noliktais laiks, un lai glābtu dvēseli no lielākas degradācijas, aizsauca, lai izpilda uzdevumu nākamajā dzīvē, bet varbūt jau izpildīja izvēlēto uzdevumu un devās prom uz mājām!
[spriežu, nezinot visu stāstu! kāds vecums, kāds dzīvesveids, ar ko slimoja utt...]

Citreiz nav paredzēts, ka cilvēks būs ar mums visu laiku, bieži vien cilvēki satiekas uz īsu brīdi, lai nodotu viens otram mācību, vai lai kāds no tiem tiktu paskubināts mainīties, vai mainītu izvēlēto ceļu, lai atgrieztos uz pareizā ceļa, vai mainīt uztveri par pasauli! Ir visādi karmiskie partneri, bieži vien arī dvēseles radinieki pilda šo uzdevumu utt! Vienmēr varam no citiem ko iemācīties, tiesa, ne visiem patīk mācīties! 2025-03-14 07:41

Muktiana      Starp citu, svētie cilvēki nekad neko nelūdz priekš sevis - ne dzīvi pagarināt, ne savas slimības izārstēt, bet tikai dēļ citiem. Un viņiem ir tāds spēks, ka jebkuru viņu lūgšanu izpilda (par citiem) momentā. Jo "augstāka dvēsele", jo zibenīgāk tiek izpildītas viņu lūgšanas par citiem - un arī ļoti smagi jautājumi (tomēr ne vienmēr dzīvi pagarina, bet bieži pagarina). Un jo "zemāka dvēsele", jo vairāk viņš lūdz sev par niekiem un jo ilgāk jāgaida uz lūgšanu izpildi (un Dievs tāpat paliek viņiem neredzams). Man viena sieviete stāstīja, ka esot noticējusi vecmāmiņai par Dieva esamību un veselu mēnesi no sirds lūgusies, lai skatlogā esošais koka zirdziņš tiktu viņai. Naudu krāja vai cerēja, ka kāds radinieks uzdāvinās, bet pēc mēneša redzēja, ka zirdziņu nopircis cits. No tā brīža esot pārstājusi ticēt Dievam. Par bērniem lūgt ir ok, ir ok lūgt, lai atrisina kādus eksistenciālus jautājumus, no vardarbības (bet varbūt laiks ir ilgāks vajadzīgs). Ja cilvēks sistemātiski dzīvo ar Dievu, tad drīzāk viņš spēj izdzīvot fiziski miesā un garā vesels caur dažādām grūtībām, viņš nenonāk ekstŗēmās grūtībās. Un dzīves mērķis ir arī mācēt paļauties uz Dievu un redzēt Dievu ekstrēmās grūtibās. Tomēr regulāŗa dzīve Dieva apziņā aizsargā...no kaut kā ekstrēma. Kaut kad "moku nāvē"/"priekšlaicīgā nāvē", "nāvē ar slimību", "smagu vardarbību" ir piedzīvojuši arī svēti cilvēki. Bet viņi, ja lūdz par sevi, tad tikai kontekstā, lai var kalpot citiem. 2025-03-15 00:22

Saulite_Andris      MANUPRĀT AGNOSTIĶĻI UZ BAZNĪCĀM IET UBAGOT===ES NEVIENU NABAGU NEESMU REDZĒJIS DIEVU PIELŪDZAM BAZNĪCĀ 2025-03-15 03:54

Muktiana      Kad cilvēks nomirst, tas ir jāuztver tā, it kā viņš dotos komandējumā/darbā uz ārzemēm/uz citu kontinentu (varbūt skarbā darbā, t.i., elli; par tās eksistenci ir strīdi; es ticu), vai arī dotos ilgtermiņa, pelnītā, izsapņotā atvaļinājumā ("uz paradīzi"). Kad palicēji raud, viņi raud par sevi - ka viņiem paliks grūtāk dzīvot - tā atkal ieskanas egoistiskā, neticīgā cilvēka nots, kurš ar savu neticibu/Diev-neziņu dara postu sev un citiem. Un "Dievu zinošs" cilvēks zin, ja cilvēks nomirst, tad vislielākie šķēršļi "doties tālāk" viņam sagādā tuvinieku raudāšana un žēlabas, tā vietā, lai ar lūgšanām steidzīgi no elles varbūt glābtu ārā. Tātad, kad cilvēks dodas ilgtermiņā ceļojumā bez kontaktiem (daži ar mirušiem arī pēc nāves spēj sazināties), tad vajag krāmēt ceļa somas, gatavot līdzi maizīties, doties līdzi pavadīt uz lidostu un izdarīt visu, lai mīļotajam aizgājējam būtu labāka aiziešana, kuras laiks ir pienācis. Ja jādodas uz "antarktīdu", tad palicējs ar lūgšanām var izkārtot labāko "komandējumu". Tātad nav laika krist gar zemi,aizkavēt ceļojumu, sērot par sevi, ja tiešām to tuvinieku mīli. Citi raud arī dēļ vainas sajūtas - lai cik slikts varbūt arī bija tuvinieks, ar tuviniekiem mūs saista karmiskas attiecibas. Un viņu dzīves nelaimes, posts lielā mērā saistīts ar to, ka mēs nebijām pietiekami garīgi, lai tuvinieku no tā paglābtu. Ja viņš ir dzīvojis garīgi un krietni, tad viņš dodas uz paradīzi un par viņu jāpriecājas. Vienīgā brīvbiļete uz turieni tikt ir "mīlēt Dievu" (šī vārda plašākā nozīmē),nevis aizkavēt tuviniekam vēl pirms dzimšanas izplānotu nākamo nosūtijumu. Tas gan nenozīmē, ka nedrīkst lūgt par tuvinieka ilgāku palikšanu. 2025-03-15 15:20

dabasmiilis      Nesen lasīju vienu interesantu rakstu, ka pēc nāves dvēsele dodas prom uz savu pasauli[uz mājām], fiziskais ķermenis uz kapiem, bet astrālais ne par ko negribot pieņemt realitāti, ka jādodas prom, tādēļ izmisīgi spurojas pretī un vēlas turpināt dzīvot, tāds kā ego...
Tādēļ tika uzsvērts, ka nedrīkst aizgājēju žēlot, citādi tas astrālais ķermenis te uzkavēsies... vēl vairāk - piesūksies tam cilvēkam, kas viņu žēlojis, un barosies no viņa enerģijas, dosies viņam līdzi uz mājām!

Par bērēm piekrītu tām tautām, ciltīm, kas bēres svin kā svētkus - saģērbjas koši un priecājas, ka viens posms noslēdzies dvēseles dzīvē, parādot aizgājējam, ka vari mierīgi doties prom, mums te būs labi arī bez tevis, nav jēgas tev te palikt - turpinām dzīvot!

Ir arī galējības, kad mirušos rok laukā un sēdina pie galdiem konkrētos svētkos - tas bišķi par daudz, es vēl saprastu, ja viņu fotogrāfijas uz galda vai krēsliem saliktu, lai senči pamielojas, ir klātesoši, nevis kapus apgānīt!

Mūsu pusē pieņemtās bēres ir kaut kas no nāves kulta tradīcijām, visi melnā + tās sēras, kas neļauj dvēselei mierīgi pēc paveiktā darba atgriezties viņas mājās, pacelties no Zemes! 2025-03-17 20:51

Raivis_1977      Reku te Aglonas bazilika, nu ir vislabākais templis, kuru jau daudzi cilveki ir apmeklējuši.
Nu gandrīz vai tā kā Itālijā svēto tempļu apmeklējumi pat no visas pasaules, ieskats tāds!
Es pat tur nofotogrāfēju svēto Mariju kā ikonnu skulptūras atveidā tādā kā stikla kolbā, ko gan nedrīkst darīt, bet nu tā lai neredz, veiksmīgi paspēju ... 2025-03-20 17:20